Aptauju arhīvs »Aptauja

Vai jūs atbalstāt principu, ka darbam un kapitālam ir jābūt vienādam ienākumu nodoklim 20% apjomā (šobrīd darbam - 23%, kapitālam - 10%)?

Parādīt rezultātus

Jaunumi RSS

Zemo algu cena

14. februāris, 2017

Šodien sākas Eiropas arodbiedrību konfederācijas (ETUC) kampaņa par atalgojuma pieaugumu "Ir pienācis laiks mūsu atjaunotnei!". Tādēļ publicējam ekonomistes, akadēmiķes Raitas Karnītes rakstu “Zemo algu cena”, kurā autore pamato šīs kampaņas nepieciešamību.

Eiropas Savienībā ir daudz kopēja, bet arī daudz atšķirīgā. Pirmkārt, labums no tautsaimniecības attīstības, ko parasti raksturo ar pievienotās (no jauna radītās) vērtības apjomu uz vienu iedzīvotāju atšķiras.

Pievienotā vērtība ir galvenais labklājības avots – tās lielākās sastāvdaļas ir ienākums no darba un ienākums no kapitāla, citiem vārdiem, darba samaksa un kapitāla radītā peļņa.

Atbilstoši kopējā labuma atšķirībām, atšķiras arī tā sastāvdaļas. Valstīs ar zemāku pievienotās vērtības apjomu uz iedzīvotāju arī darba samaksa ir zema. To iespaido ne tikai pievienotās vērtības apjoms uz vienu iedzīvotāju, bet arī pievienotās vērtības sadale starp darbu un kapitālu (darba samaksas un uzņēmumu peļņas savstarpējā proporcija pievienotajā vērtībā). Valstīs ar zemu pievienoto vērtību parasti peļņas daļa pievienotajā vērtībā ir augstāka nekā valstīs ar augstāku pievienoto vērtību. Tas nozīmē, ka strādājošo algu līmenis ir vēl zemāks kā tas varētu būt, ja pievienotās vērtības sadale būtu visās valstīs vienāda.

Algu līmenis nosaka cenu līmeni valstī, taču saistība nav gluži nepastarpināta, jo tirgū nonāk arī citi līdzekļi, kas paaugstina pirktspēju. Izveidojas situācija, ka salīdzinošais darba samaksas līmenis var būt zemāks kā salīdzinošais algu līmenis. Tas sevišķi raksturīgs nabadzīgajām valstīm, kurās attīstīts tūrisms. Strādājošie par vienādu darbu saņem mazāk, bet viņiem jārēķinās ar cenām, kas ir līdzīgas, bet atsevišķiem produktiem pat augstākas kā valstīs ar augstāku darba samaksu. Viņu labklājības līmenis ir zemāks ne tikai absolūtā izteiksmē (zemākas algas) bet arī relatīvā izteiksmē (zemāka pirktspēja).

Atvērtā pasaulē fakts par zemāku dzīves līmeni nav noslēpjams, un atvērtā tirgū ikvienam ir tiesības un iespējas pārcelties uz dzīvi un darbu tur, kur viņa relatīvie ienākumi un, tam atbilstoši, arī dzīves līmenis ir augstāks. Tāpēc cilvēki aizbrauc un neatgriežas, bet tautsaimniecība zaudē vērtīgu resursu. Emigrācija ir viena zemo algu cenas sastāvdaļa, bet ne vienīgā.

Zaudējot resursus, tautsaimniecība zaudē spēju radīt pietiekoši lielu pievienoto vērtību, lai paliekošo labklājība uzlabotos. Pat, ja aprēķini liecina, ka pievienotās vērtības apjoms uz iedzīvotāju ir palielinājies, tas nenozīmē, ka arī dzīves līmenis ir uzlabojies, jo samazinās valsts spēja uzturēt iepriekšējo fizisko un sociālo infrastruktūru. Pat, ja naudas indivīda maciņā ir vairāk, arī izdevumi ir palielinājušies, jo vairāk jāmaksā par medicīnas pakalpojumiem, bērnu izglītošanu. Sociālā un ekonomiskā atpalicība ir otra zemo algu cena.

Trešā zemo algu cena ir trula attieksme pret darāmo darbu pēc principa – kā maksā, tā strādāju. Darbs kļūst neproduktīvs, neefektīvs ne tikai pašam darbiniekam, bet arī darba devējam. Ne velti, jo mērķtiecīgāks un par nākotni domājošāks ir uzņēmējs, jo labāk viņš atlīdzina savien darbiniekiem.

Taisnīga darba samaksa ir labas attīstības nosacījums un gudrākie to saprot. Bet kā ekonomiski atpalikušā valstī tikt no zemas darba samaksas uz augstāku? Pirmkārt un galvenokārt attīstot ārējo ekonomisko darbību, lai iegūtu papildu līdzekļus algu paaugstināšanai. Otrkārt - taisnīgāk sadalot pievienoto vērtību starp darbu un kapitālu. Treškārt, samazinot algas nodokļus zemajām algām. Ceturtkārt, novēršot ēnu ekonomiku un negodīgu attieksmi pret darbiniekiem. Visbeidzot – attīstot arodbiedrības un paaugstinot to efektivitāti darbinieku interešu aizstāvībā.

Pēdējais uzdevums ir tikpat svarīgs, cik grūts. Uzturēt taisnīgu labuma sadali starp darbu un kapitālu nav iepējams bez solidārām darbinieku prasībām, kuras kādam ir jāorganizē. Darba tirgus mainās, un arvien lielāka daļa strādājošo tiek nošķirti mazos uzņēmumos. Darbinieku solidaritāte un spēja aizstāvēt savas intereses samazinās. Taču darba samaksa ir darba devēja rokās – viņam pieder nauda un lēmums. Šo lēmumu sekas globalizējas – un atšķirības starp valstīm vienotajā Eiropas Savienības ekonomiskajā telpā nevis samazinās, kā būtu vēlams vienotas valūtas sistēmā, bet palielinās. Jo vairāk tās palielinās, jo nedabiskāka un jūtīgāka pret riskiem kļūst gan vienotās valūtas sistēma, gan Eiropas Savienība kopumā.

Algu izlīdzināšana Eiropas Savienības valstīs ir paveicama, pirmkārt, palielinot zemās algas, un tas ir ne tikai sociālās, bet arī ekonomiskās attīstības priekšnosacījums.

Raita Karnīte,
Akadēmiķe, Dr.econ.,
Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidente humanitāro un sociālo zinātņu jautājumos