Aptauju arhīvs »Aptauja

Cik dienas gadā Jūs pavadiet uzņēmuma organizētajās apmācībās?

Parādīt rezultātus

Jaunumi RSS

Katram biedram šogad - iesaistīt arodbiedrībā vismaz vienu jaunu biedru!

16. janvāris, 2018

LBAS 8. kongresā 2016. gada nogalē tika ievēlēta jauna vadība, un nu jau mazliet vairāk nekā gadu LBAS priekšsēdētājs ir Egils Baldzēns. Šī gada sākumā priekšsēdētājs labprāt atbildēja uz vairākiem jautājumiem, kas skar aizvadīto periodu un iezīmē šī gada prioritātes.

-    Pagājis pirmais gads, kopš esat LBAS priekšsēdētāja amatā. Kāds ir lielākais gandarījums par aizvadīto gadu?

-    Smagās diskusijās ar valdību un darba devējiem ir izdevies panākt darba samaksas reālu pieaugumu, kas ir LBAS darbības stratēģiskais virziens. Tas attiecas arī uz mediķu darba samaksas kāpumu un pedagogu darba samaksas pieauguma grafiku. Šogad ir ievērojami pieaugusi neto minimālā alga – par 58,5 eiro mēnesī, ir paaugstināts neapliekamais minimums un atvieglojums par apgādībā esošu personu un samazināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Pēc LBAS prasībām ir izdevies reāli samazināt ienākumu nevienlīdzību darbiniekiem starp darbu un kapitālu - ienākumu nodoklis darbam un kapitālam tagad ir 20%.

Gandarījums ir par LBAS vadības komandu, un neatkarīgi no tā, ka mums reizēm ir karstas diskusijas par dažādiem jautājumiem, mēs apmaināmies viedokļiem un rodam kopsaucēju. Turklāt iepriekšējos gados LBAS ir uzkrāta virkne lielisku ekspertu, kas ar savām konkrētajām analīzēm palīdz pieņemt labākos lēmumus. Tā ir liela vērtība. Šie lēmumi ir no arodbiedrību viedokļa politiski, jo ir nepārtraukti jāsabalansē šobrīd jau starp 21 arodbiedrību interesēm. Liels panākums ir, ka pagājušajā gadā LBAS ir iestājusies Iekšlietu darbinieku arodbiedrība ar 2,7 tūkstošiem biedru. Un kopā ar Latvijas Apvienoto policistu arodbiedrību un arodbiedrību LAKRS arodbiedrību pārstāvniecība valsts policijā, ugunsdzēsējos, robežsardzē, ieslodzījuma vietās ir ievērojami pieaugusi. Un tur ir, kur vēl augt.

-    LBAS paveiktais pagājušajā gadā ir ievērojams, un lielākais darbs saistās ar nodokļu reformu. Ir bijušas dienas, kad dažādas darba grupas un sanāksmes par nodokļu politiku un darba samaksas jautājumiem notika pat četras reizes dienā…

-    Vēl noteikti jāpiemin veselības aprūpes nozare. Tai šogad ir piešķirta liela nauda - 236 miljoni, un no tiem 116,9 miljoni darba samaksai. Mūsu bažas ir par to, lai šī nauda aizietu medmāsām, arī ārstiem un sanitāriem, un lai nebūtu tā, ka augsti kvalificētam ārstam darba samaksas pieaugums ir 4-5 reizes lielāks nekā medmāsai. Kvalificētam darbiniekam ir jābūt lielākam pieaugumam, bet lai šī proporcija nebūtu ar disbalansa izjūtu. Tas ir ļoti svarīgi.

-    Vai izdevās panākt visu iecerēto?

-    Mēs šī viena gada laikā neesam izdarījuši visu, ko arodbiedrība varētu gribēt, bet esam spēruši konkrētus soļus, lai mazinātu nevienlīdzību un ienākumu polarizāciju sabiedrībā. Manuprāt, kaut kad tālākā nākotnē varētu būt, ka darbam un kapitālam ir nevis 20% un 20% ienākumu nodoklis, bet, piemēram, lielākam kapitālam, tas varētu būt augstāks. Mums bija svarīgi panākt augstāku līdzsvaru, ko viena pati nozares arodbiedrība nevar nodrošināt.

Lai sasniegtu 2017. gada rezultātus, liels darbs tika ieguldīts 2016. gadā. Ko ir svarīgi saprast, - ka ne jau LBAS priekšsēdētājs un valde pasaka, kas ir jāizdara arodbiedrībām. 20 dalīborganizācijas strādāja pie galvenajiem 8. kongresa dokumentiem, par kuriem mēs ilgstoši diskutējām un līdzsvarojām visas pamata intereses, kas mums deva iespēju nākt ar vienotu platformu pie politiskajām partijām. Tie arī kongresā vienbalsīgi tika pieņemti. Un neviens vairs nestrīdējās, piemēram, par to – vai tiešām veselības aprūpei ir nepieciešami 4% no IKP? Vai tiešām ir nepieciešams attiecīgais pedagogu darba samaksas pieauguma grafiks? Tas bija ļoti svarīgi, jo arodbiedrībām ir ne tikai kopīgās intereses, bet ikvienai darbinieku grupai ir savas tiešās intereses, kuras katrai arodbiedrībai ir prioritāte. Un mums ir jāspēj vienoties par tām, kas dotajā brīdī ir svarīgākās. To mēs bijām izdarījuši. Un, kad aizgājām pie politiķiem, mūsu prasības bez būtiskiem labojumiem atbalstīja visas Saeimas frakcijas. Tajā skaitā, arī valdības partijas, un tas ir milzīgs panākums. Tas notika arī tādēļ, ka mēs skatījāmies, kādu maksimālu rezultātu mēs varam panākt, ņemot vērā pamatotas darba devēju, pašvaldību un citu iedzīvotāju grupu intereses. Piemēram, savās prasībās mēs ierakstījām, ka no valsts ienākumiem pašvaldību īpatsvars ir obligāti jānodrošina vismaz līdzšinējā 19,6% apjomā. Līdz ar to mēs noņēmām pašvaldībām pamatotās bažas, ka tā nodokļu reforma, kuru mēs virzām, ir tai naidīga jau saknē. Ka tūlīt tām samazināsies ienākumi, bet funkcijas paliks tās pašas.

-    Ko LBAS ir izdevies panākt to arodbiedrības biedru labā, kas strādā privātajā sektorā?

-    Privātajā sektorā lielākais darbs ir jāiegulda nozares un uzņēmuma ietvaros. Laika posmā no 2008. gada līdz 2016. gadam Latvijā vidējā darba samaksa, salīdzinot ar vecajām Eiropas dalībvalstīm, ir augusi no 33% līdz 34,7%, kas ir niecīgs pieaugums. Tas ir nepieciešams lielāks un straujāks, bet nezaudējot konkurētspēju. Un šo konkurētspēju dod tas, ka mēs nevis domājam tikai par arodbiedrību maksimālajām prasībām, bet arī par to, lai darba devējs, ieguldot uzņēmumā, tehnoloģijās, iekārtās, darbinieku apstākļu uzlabošanā, darbinieku izglītībā būtu atbrīvots no nodokļiem. Šajā ziņā LBAS palīdzēja sakārtot kopējos rāmjus, – atbrīvojot investīcijas uzņēmumā no nodokļu sloga. Iedzīvotāju ienākuma nodoklis tagad ir nevis 23 bet 20%, neapliekamais minimums un atvieglojums pieaug, - tas ir būtiski arī privātajam sektoram, un tas ir milzīgs izrāviens. Tas attiecas uz visiem darbiniekiem, un galvenā ideja, kas mūs visvairāk interesē ir – darbiniekiem labvēlīgas darba vietas un cienīga darba samaksa. Mēs uzskatām, ka tieši darba samaksas kāpums, saglabājot uzņēmumu konkurētspēju un to pieaudzējot, ir tas ceļš, kas mums jāiet. Tāpēc arī bijām par to, ka, ja darba devējs investē uzņēmumā, šīs investīcijas ir jāatbrīvo no nodokļiem.

-    Vēl 2017. gadā stājās spēkā nodokļu atlaides koplīguma sociālajai garantijai – ēdināšanai.

-    Jā, tas bija jau 2016. gada panākums, un šo jautājumu mēs attīstīsim šajā gadā. Šobrīd tiek pavērtas labas izredzes tieši nozares koplīgumam – ģenerālvienošanās nozarē, tāpēc mēs sākam runāt, ka paralēli uzņēmuma koplīgumam, kuram ir savas ekskluzīvās tiesības, ir jābūt arī nozares koplīgumam, kas piedāvā veselu virkni priekšrocību tiem uzņēmumiem, kas ir noslēguši vispārsaistošu ģenerālvienošanos nozarē, kas ir obligāta visiem darba devējiem. Tas automātiski nozīmē aplokšņu algu samazinājumu, lielākus valsts un pašvaldību sociālā budžeta ieņēmumus un lielāku minimālo darba samaksu nozarē, kas nosaka vidējās darba samaksas kāpumu. Mēs nevarēsim katru gadu minimālo neto darba samaksu pieaudzēt par 58 eiro, tas nav iespējams, kaut arī būtu ļoti vēlams. Tad mēs pārsniegtu visus igauņu rekordus šajā ziņā, kas ir bijuši ļoti mērķtiecīgi visos iepriekšējos gados. Tam vēl mūsu darba devēji un politiķi nav gatavi. Tas prasa starp pašvaldībām, valsti un darba devējiem lielāku solidaritāti nekā šobrīd. Tas, ka arodbiedrības tam ir gatavas, tas ir skaidrs. Tāpēc mums vajadzēja tādu mehānismu iedarbināt – ja mēs nevaram visā valstī pacelt, tad “vilkt” daļu laukā no ēnu ekonomikas aplokšņu algām, legalizēt to ar visām sociālajām garantijām un celt darba samaksu visā nozarē. Ja būvniecībā, piemēram, minimālā alga nozarē ir 780 eiro, kad valstī 430 eiro, - tas nozīmē reālu darba samaksas pieaugumu un aplokšņu algu legalizāciju. Tas ir ārkārtīgi svarīgi. Un, ja to nodiktē arī tiem, kas to īsti negrib, un tie ir spiesti to ievērot, tad tas ir ieguvums. Tā ir tā nauda, kas var nodrošināt nepieciešamo finansējuma pieaugumu veselības aprūpei, izglītībai, kultūrai utt. Patiesībā valstī visām lietām naudas pietiek, tikai tā ir negodīgi sadalīta. Ja politiķi vadītos pēc arodbiedrību programmas, ja mēs samazinātu ēnu ekonomiku līdz kādiem 12% kā skandināviem – tad visam būtu gana.

-    Kāda aizvadītajā gadā bija sadarbība ar LBAS sociālajiem partneriem?

-    Sociālais dialogs ir bijis ļoti labs, bet reizēm smags. Piemēram, pēc LBAS ierosinājuma pirms NTSP sēdes tiekamies ar premjeru un LDDK vadību, lai konceptuāli apspriestu nākamajā dienā kopīgi apspriežamos jautājumus. Mēs uzreiz visu neatrisinām, bet jau iepriekšējā vakarā, uzklausot otras puses argumentus, bez preses klātbūtnes varam otrai pusei pajautāt – bet kāpēc tu domā tā? Tādā veidā viedokļi satuvinās, un, pat ja nav panākts kompromiss, domas jau strādā, un nākamajā dienā tie priekšlikumi visām pusēm ir konstruktīvāki. Varu droši teikt, - ja mēs šīs tikšanās nebūtu iedibinājuši, tad vairākas sēdes būtu beigušās tuvu skandālam un bez rezultāta. Plānots šogad ieviest pārstāvību NTSP sistēmā arī augstākajai un vispārējai izglītībai, kas atvieglos pedagogu interešu veiksmīgu pārstāvību, it īpaši diskusijās ar IZM un valdību.

Esam noslēguši Sadarbības memorandu ar visām sešām Saeimas frakcijām. Tuvojoties Saeimas vēlēšanām mēs uzrunāsim vēl kādas politiskās partijas, kas būs nopietni pretendenti, esam gatavi par šiem jautājumiem diskutēt un noslēgt Sadarbības memorandus.

Mums ir bijusi laba sadarbība arī ar LTRK, piemēram par uzņēmuma koplīguma sociālajām garantijām, arī LPS.

-    Kādas vēl būs šī gada LBAS darbības prioritātes?

-    Mums lēnām jāvirzās uz to, ka koplīgumus uzņēmumos slēdz tikai arodbiedrības. LBAS viedoklis ir, ka darbinieku pārstāvji pēc pašreizējās likumdošanas nevar būt juridiski atbildīgi par to, ko viņi kā indivīdi uzņemas, noslēdzot koplīgumu. Ja darba devējs, bez šaubām, ir juridiski atbildīgs, tad abām pusēm jābūt līdzvērtīgām, un arī darbinieku pusei jābūt juridiski atbildīgai. Domāju, ka daudzi darba devēji to varētu atbalstīt. Šie procesi nekad nav viegli, arī mums - kā pārorientēt savu vēlmi kaut ko aizstāvēt pat pie mainīgiem apstākļiem, lai uzlabotu situāciju. Tāpēc nākamais solis būtu domāt par sociālo labumu paketi, ko Lietuva jau savā jaunajā Darba kodeksā ir iestrādājusi, - ka koplīgums attiecas tikai uz arodbiedrības biedriem. Te iespējami vairāki risinājumi. Viens – kā Lietuvā - ja darba devējs vēlas, viņš iegulda arodbiedrībā, piemēram, zināmu naudas summu, kas saistīta ar koplīguma izstrādes izdevumiem no arodbiedrības puses, un tad koplīgumu var attiecināt uz visiem darbiniekiem. Citās Eiropas valstīs eksistē prakse – ja es neesmu arodbiedrības biedrs, bet gribu pievienoties tiem koplīguma labumiem, ko izcīnījusi tieši arodbiedrība, tad man ir jāmaksā nevis pilna arodbiedrības biedra maksa, bet, piemēram, 0,8% nevis 1% no darba samaksas, un tas aiziet arodbiedrībai par ieguldīto darbu. Problēmu ir definējušas vairākas Latvijas arodbiedrības, - ka vieni strādā, bet zemenes ēd visi, un tas nav tas pareizākais. Tas nav viegls un ātrs process, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka šo ideju pakāpeniski varam attīstīt.

Svarīgi ir tik tiešām attīstīt uzņēmuma koplīguma līmeni un attiecināt sociālās garantijas uz valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, un pēc kāda laika tās attiecināt arī uz valsts iestādēm, stingri diskutējot par rāmjiem, jo tā ir nodokļu maksātāju nauda. Taču nevar būt nepārtrauktas atsauces tikai uz to, kādas ir budžeta iespējas.

-    Darba tiesību jomā Atlīdzības likums būs viens no tiem, kam LBAS pievērsīs uzmanību.

-    Jā, lai mēs zināmā mērā varētu nodrošināt lielāku koplīguma nozīmi valsts un pašvaldību institūcijās. Tajā pašā laikā saprotot, ka tā ir nodokļu maksātāju nauda un ka pārmērības tur nav iespējamas. Atlīdzības likumā koplīguma iespējas ir stipri apcirptas, toreizējā valdība gribēja pilnīgi visu “izgriezt”, bet diskutējām un pārliecinājām, un to pašu mazumiņu krīzes laikā noturējām.

LBAS turpinās savu darbību darbinieku aizstāvībā – darba un koplīguma tiesībās, darba aizsardzībā, sociālajā drošībā, arī tautsaimniecības un nodarbinātības jautājumu risināšanā, dzimumu līdztiesībā, starptautiskajā darbībā, darbā ar jauniešiem un ESF projektu realizācijā. Šī gada otrajā pusē Latvija būs prezidējošā valsts Baltijas jūras valstu arodbiedrību sadarbības tīklā (BASTUN), kas saistīsies ar apjomīgu LBAS vadības un speciālistu darbu. Savukārt rudenī risināsies Starptautiskās arodbiedrību konfederācijas (ITUC) kārtējais kongress, kas arī prasīs LBAS iesaisti.

Rezumējot - koplīguma sociālās garantijas, ģenerālvienošanās – ir ārkārtīgi svarīgi šo abu posmu saglabāšana. Visas LBAS darbības jomas ir svarīgas, bet prioritārās būs – darba samaksa un darba vieta. Ja mums būs augstāka darba samaksa, tad mēs pēc kāda laika varēsim sasniegt Igaunijas panākumus, - no Igaunijas vairs masveidā nebrauc projām cilvēki un viņiem aizbrauc mazāk nekā atgriežas, un tas ir tas mūsu mērķis.

-    Kādi ir LBAS šī brīža izaicinājumi?

-    Pirmkārt, tie saistās ar cilvēku trūkumu Latvijā, un tajā pašā laikā redzam, ka darba samaksa ir maza. Otrkārt, darba devēju attieksme pret darbinieku, - tieši arodbiedrības to spēj konstruktīvi mainīt. Daļai darba devēju tā patiesībā nav nopietna attieksme, kas raksturīga ilgtspējīgai uzņēmējdarbībai. Problēmu neatrisinās arī ārvalstu darbaspēks, tas te iebrauks, mazliet pastrādās un dosies uz citām ES valstīm. Latvijai nevajadzētu būt šādam tramplīnam, un darba samaksai Latvijas darbiniekam ir jābūt motivējošai. LBAS ir nepieciešams biedru skaita pieaugums, bet tas ir saistīts ar to, kā veicas mūsu dalīborganizācijām ar biedru rekrutēšanu, jo LBAS dalīborganizācijas ir tās, kas uzņem biedrus. LBAS var attiecīgajā brīdī radīt priekšnoteikumus, rosināt stāties utt.

-    Jūsu novēlējums arodbiedrības biedriem?

-    Katram biedram šogad iesaistīt arodbiedrībā vismaz vienu jaunu biedru!