Aptauju arhīvs »Aptauja

Vai jūs izmantojat kādas arodbiedrību krājaizdevu sabiedrības pakalpojumus?

Parādīt rezultātus

Jaunumi RSS

Par virsstundu darba samaksas piedziņu

5. jūnijs, 2019

Pirms trīs gadiem plašu rezonansi ieguva Eiropas Savienības tiesas (turpmāk – EST) 10.09.2015 spriedums Tyco lietā Nr. C-266/14, kurā tika izteikta atziņa, ka tādos apstākļos, kuros darba ņēmējiem nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas, par “darba laiku” ir uzskatāms pārvietošanās laiks, ko šie darba ņēmēji pavada, ikdienā pārvietojoties starp savu dzīvesvietu un sava darba devēja noteiktā pirmā un pēdējā klienta atrašanās vietām.

Šajā rakstā tiks apskatīts Latvijas Republikas Senāta2 (turpmāk – Senāta) 12.12.2018. spriedums lietā Nr. SKC 959/2018 (C33358017), kurā, skatot jautājumu par virsstundu darba samaksas piedziņu, tika piemērotas EST spriedumā lietā Nr. C-266/14 izteiktās atziņas.

Lietas nr. SKC 959/2018 faktiskie apstākļi

Darbinieks 2017.gada 9.janvārī cēla tiesā prasību pret darba devēju par virsstundu darba samaksas piedziņu.

Prasības pieteikumā norādīts, ka darbinieks no 2013.gada 1.oktobra līdz 2016.gada 21.oktobrim strādāja par kokmateriālu uzmērītāju. Atbilstoši darba līguma 1.2.punktam darbinieka darba vieta ir viņa dzīvesvieta, bet līgumā noteiktos pienākumus darbinieks apņēmies veikt arī citās vietās Latvijas Republikā un ārpus tās robežām. Darba līgumā noteikts nepilns summētais darba laiks. Darba vajadzībām darbnieks izmantojis personīgo automašīnu, par kuras lietošanu darba devēja noslēdza nomas līgumu. Darba devēja maksāja nomas maksu un izdevumus par degvielu, ka arī piemaksu 8,41 EUR par darbu citā teritorijā par katru izbraukuma dienu. Sava amata specifikas dēļ, lai veiktu kokmateriālu uzmērīšanu, darbiniekam bija nepieciešams laiks, lai nokļūtu līdz attiecīgam objektam. Darba laika uzskaitē nav ietverts pārvietošanās laiks no dzīvesvietas pie darba devēja klientiem, no viena klienta pie cita, un no pēdējā klienta uz dzīvesvietu.

Ar pirmās instances tiesas spriedumu prasība noraidīta.

Tiesa atzina, ka saskaņā ar darba līguma 1.2.punktu un darba devējas kvalitātes rokasgrāmatas 11.sadaļā norādīto darba laikā neiekļaut laiku, kas pavadīts dodoties uz/no darba, atbilstoši Darba likuma 130.pantam ceļā pavadīto laiku uzskatīt par darba laiku nav pamata. Samaksājot maksu par transportlīdzekļa nomu un patērēto degvielu, kā arī piemaksu 8,41 EUR, darba devēja ir veikusi norēķinu un faktiski kompensējusi ceļā pavadīto laiku.

Arī apelācijas instances tiesa prasību noraidīja.

Apelācijas tiesas analizējot EST spriedumā lietā Nr. C-266/14 izteiktās atziņas secināja, ka konkrētajā gadījumā ir atšķirības starp izskatāmās lietas apstākļiem (darba līguma noteikumi, pušu vienošanās par cita veida atlīdzību sakarā ar braucieniem, darbinieka rīcības brīvība braucienu laikā) un lietas Nr. C-266/14 apstākļiem. Apelācijas instances tiesa uzskatīja, ka ceļā pavadītais laiks nav atzīstams par darba laiku, jo šajā laikā darbinieks, saņemdams blakus ienākumus par transportlīdzekļa nomu, nodarbojās ar saimniecisko darbību, tātad faktiski rīkojās savās interesēs. Darbiniekam tiesas ieskatā bija rīcības brīvība izpildīt darba līgumā noteiktos darbus tajā norādīto stundu apjomā. Savukārt nepieciešamība nokļūt līdz darba vietai, atbilstoši Darba likuma 130.pantam neveido pamatu uzskatīt to par darba laiku. Līdz ar to, tā kā ceļā uz darba vietām pavadītais laiks nav atzīstams par darba laiku, izvērtēt vai tajā pavadītās stundas – neuzskaitītais darba laiks veido virsstundas, un samaksas noteikšanu par tām atbilstoši Darba likumam nav pamata.

Senāts izskatījis lietu nāca pie atzinuma, ka spriedums atceļams.

Senāta secinājumi

Senāts norādīja, ka neraugoties uz konstatējumu, ka darbinieks darba līgumā noteiktos darbus pildīja, tātad atradās darbā, apelācijas instances tiesa, pievērsdamās darba laika elementu noskaidrošanai, nonākusi pie pretēja atzinuma, ka viņš nepieciešamajā pārvietošanās laikā pie un no klienta, rīkojies savās interesēs, un darba devējas rīcībā nav atradies. Tam apstāklim, ka darba devēja maksāja par transportlīdzekļa nomu, un tiesas pieņēmumam par darbinieka rīcības brīvību pārvietošanās laikā nav nozīmes vispār. Tādējādi atzīdama, ka darba pienākumu pildīšanas procesā uz katru konkrēto darba vietu ceļā pavadītais laiks nav darba laiks, tiesa materiālo tiesību normu iztulkoja un uz konstatētajiem apstākļiem attiecināja nepareizi.

Senāts atzina, ka apelācijas instances tiesa nav ņēmusi vērā EST judikatūrā izteiktās atziņas attiecībā uz darba laika jēdzienu un tādējādi nepareizi piemērojusi Darba likuma 130.pantu

Atsaucoties uz Darba likuma 130.pantā un EST spriedumā lietā Nr. C-266/14 noteikto, Senāts norādīja, ka Darba laika direktīvas 2.panta 1.punkts jāinterpretē tādējādi, ka apstākļos, kad darba ņēmējiem nav noteiktas darba vietas vai pastāvīgas darba vietas, par darba laiku šīs tiesību normas izpratnē ir uzskatāms pārvietošanās laiks, ko šie darba ņēmēji pavada, ikdienā pārvietojoties starp savu dzīvesvietu un sava darba devēja noteiktā pirmā un pēdējā klienta atrašanās vietām.

Līdz ar to Senāts noteica, ka izskatot lietu no jauna, tiesai jāpārbauda, pirmkārt, vai ceļā pavadītais laiks pārsniedz prasītājam noteikto darba laiku, un ja virsstundas bija, vai par tām samaksāts atbilstoši Darba likuma 68., 75.3, 136. un 140.pantam, un otrkārt, piemaksas 8,41 EUR par katru pārvietošanās dienu juridiskā daba.

Autora atgādinājuma piezīme par EST spriedumu lietā Nr. C-266/14 jeb Tyco lietā.

Tyco lieta attiecās uz tehniskajiem darbiniekiem, kuri veic drošības aprīkojuma uzstādīšanu un funkcionēšanas nodrošināšanu dažādās vietās tiem iedalītajā ģeogrāfiskajā teritorijā. Šiem darba ņēmējiem vismaz vienu reizi nedēļā bija jāierodas loģistikas pārvadājumu uzņēmuma birojā, lai paņemtu aprīkojumu, kas ir nepieciešamas viņu darba veikšanai. Pārējās dienās viņi pārvietojās tieši no savas dzīvesvietas uz vietām, kurās viņiem ir jāveic darba pienākumi.

EST uzskatīja, ka šajā lietā visi trīs “darba laika” kritēriji3 ir izpildīti, lai atzītu, ka laiks, ko darba ņēmēji bez noteiktas darba vietas pavada, dodoties pie pirmā klienta un prom no pēdējā klienta, ir uzskatāms par “darba laiku”.

Pirmkārt, tiesa uzskatīja, ka pārvietošanās, lai ierastos pie sava darba devēja noteiktajiem klientiem, ir nepieciešams līdzeklis, lai darba ņēmēji varētu sniegt savus tehniskos pakalpojumus šiem klientiem. Šīs pārvietošanās neņemšana vērā novestu pie tā, ka tāds darba devējs kā Tyco varētu apgalvot, ka jēdziens “darba laiks” Darba laika direktīvas4 2. panta 1. punkta izpratnē attiecas tikai uz laiku, kas ir pavadīts, uzstādot un apkopjot drošības sistēmas, kā rezultātā šis jēdziens tiktu sagrozīts un darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības mērķis tiktu negatīvi ietekmēts. Rezultātā Tiesa secināja, ka šie periodi jāuzskata par periodiem, kuru laikā darba ņēmēji veic savu darbu vai pilda pienākumus.

Otrkārt, attiecībā uz otro elementu, kas veido jēdzienu “darba laiks” tiesa atgādināja, ka noteicošais faktors ir fakts, ka darba ņēmējs ir spiests fiziski atrasties darba devēja noteiktajā vietā un būt pieejams darba devējam, lai vajadzības gadījumā varētu uzreiz sniegt attiecīgos pakalpojumus5 . Tātad, lai darba ņēmējs varētu tikt uzskatīts par tādu, kas ir tā darba devēja rīcībā, šim darba ņēmējam ir jābūt nostādītam situācijā, kurā viņam juridiski ir pienākums ievērot sava darba devēja instrukcijas un strādāt tā labā. Turpretim no EST judikatūras izriet, ka darba ņēmēju iespēja izmantot savu laiku bez ievērojamiem ierobežojumiem un nodoties savām interesēm ir apstāklis, kas parāda, ka aplūkojamais laikposms nav uzskatāms par darba laiku Direktīvas 2003/88 izpratnē6.

Ņemot vērā faktu, ka minētie darba ņēmēji saņēma savas pārvietošanās maršrutu un viņiem pārvietošanās laikā nebija iespējas brīvi rīkoties ar savu laiku un nodoties savām interesēm, Tiesa lēma, ka darba ņēmēji arī šajā laikā bija darba devēja rīcībā.

Treškārt, Tiesa apstiprināja, ka darba ņēmēji pārvietošanās laikā, ko tie veic, braucot pie klienta vai pēc klienta apmeklējuma un tādējādi pildot savus pienākumus, tāpat ir uzskatāmi par tādiem, kas atrodas darbā. Ja pārvietošanās ir darba ņēmēja, kuram nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas, statusa neatņemama sastāvdaļa, šādu darba ņēmēju darba vieta nevar tikt reducēta tikai līdz darba devēja klientu telpām. Šo konstatējumu neietekmē apstāklis, ka tādā situācijā, kāda tiek aplūkota pamatlietā, darba ņēmēji šādus braucienus uzsāk un pabeidz savā dzīvesvietā, jo šis apstāklis tieši izriet no viņu darba devēja lēmuma slēgt reģionālos birojus, nevis no šo darba ņēmēju gribas. Tā kā šie darba ņēmēji ir zaudējuši iespēju brīvi noteikt attālumu no savas dzīvesvietas līdz pastāvīgai savas darba dienas sākuma un beigu vietai, viņiem nevar tikt likts uzņemties sava darba devēja lēmuma slēgt šos birojus sekas.

Tiem, kuri vēlas plašāk uzzināt par mobilo darbinieku tiesisko regulējumu un argumentiem, kas vērētu būt noderīgi citās, līdzīgās lietās, autors iesaka iepazīties ar secinājumiem, kurus šajā lietā iesniedza ģenerāladvokāts Īvs Bots [Yves Bot].

Viņš savā vērtējumā sniedzās šādas būtiskas tēzes:

  • katram darba ņēmējam it īpaši pienākas atbilstošs atpūtas laiks, kuram ir jābūt ne tikai efektīvam, ļaujot attiecīgajai personai atgūties no noguruma, kas radies darba laikā, bet arī preventīvam, lai pēc iespējas novērstu visus riskus attiecībā uz darba ņēmēju drošību un veselību, ko varētu radīt secīgi darba laika laikposmi bez nepieciešamās atpūtas.
  • Darba laika direktīvā nav paredzēta starpkategorija starp darba un atpūtas laiku un, otrkārt, ka jēdzienam “darba laiks” šīs direktīvas izpratnē raksturīgo elementu starpā nav darbinieka padarītā darba intensitāte vai darba ražīgums.
  • Darba laika direktīvā nav paredzēti “pelēkie laikposmi”, kas varētu pastāvēt starp darba laiku un atpūtas laiku. EST ir pieņēmusi divu pīlāru pieeju, atbilstoši kurai viss, kas neietilpst darba laika jēdzienā, ietilpst atpūtas laika jēdzienā, un otrādi.
  • Mobilos darba ņēmējus var definēt kā darba ņēmējus, kuriem nav noteiktas vai pastāvīgas darba vietas. Šiem darba ņēmējiem tādējādi katru dienu var būt jāstrādā dažādās vietās. No šīs definīcijas izriet, ka pārvietošanās minētajiem darba ņēmējiem ir neatņemama to mobilo darba ņēmēju statusa sastāvdaļa un tā tādējādi ir raksturīga to darbības veikšanai.
  • Attiecībā uz darba laika definīcijas kritēriju, atbilstoši kuram darba ņēmējam ir jāstrādā darba devēja labā ir jānorāda, ka šeit runa vispirms ir par autoritātes kritēriju, kurš nozīmē nepārtrauktas pakļautības attiecības starp darba ņēmēju un darba devēju.

Strādāšana darba devēja labā nozīmē atrašanos tādā juridiskā situācijā, kuru raksturo tas, ka darba ņēmējs, neatkarīgi no vietas, kurā šis darba ņēmējs atrodas, ir pakļauts tā darba devēja instrukcijām un organizācijas pilnvarām. Citiem vārdiem sakot, runa ir par laiku, kurā darba ņēmējam juridiski ir pienākums pakļauties sava darba devēja instrukcijām un strādāt tā labā. Laikā, kad mobilie darba ņēmēji pārvietojas no savas dzīvesvietas līdz to pirmajam klientam un no to pēdējā klienta līdz savai dzīvesvietai, uz tiem joprojām ir attiecināmas to darba devēja vadības pilnvaras. Runa ir par pārvietošanos, kas tiek veikta hierarhisko attiecību, kas šos darba ņēmējus saista ar to darba devēju, ietvaros.

  • Tiesas sēdē tika paustas bažas par to, ka darba ņēmēji var izmantot dienas sākumā un dienas beigās veicamo braucienu savu personīgo lietu kārtošanai. Ar šādām bažām nevar būt pietiekami, lai mainītu brauciena ilguma juridisko raksturu. Darba devējam ir jāievieš nepieciešamie kontroles līdzekļi, lai izvairītos no iespējamiem ļaunprātīgas izmantošanas gadījumiem. Konkrētāk – darba devējs var lūgt darba ņēmējiem veikt pēc iespējas īsāku maršrutu. Tāpat, tā kā šiem darba ņēmējiem jau ir pienākums to mobilajā tālrunī, kuru tiem ir nodrošinājis to darba devējs, norādīt stundas, ko tie ir strādājuši pie to klientiem, kā arī darbības, ko tie ir veikuši pie šiem klientiem, ir iespējams lūgt tiem turpat reģistrēt arī laiku, kad tie ir izbraukuši no savas dzīvesvietas, un laiku, kad tie ir atgriezušies savā dzīvesvietā. Darba devējam tādējādi ir līdzekļi, lai varētu pārbaudīt, vai brauciena no darba ņēmēju dzīvesvietas līdz to pirmajam klientam, kā arī no to pēdējā klienta līdz to dzīvesvietai laiks ietver ļaunprātīgas izmantošanas iezīmes.
  • Ņemot vērā to, ka pārvietošanās ir mobilā darba ņēmēja statusa neatņemama sastāvdaļa, darba vietu nevar reducēt tikai līdz tehnisko darbinieku fiziskai klātbūtnei pie to klientiem. No tā izriet, ka laikā, kad mobilie darba ņēmēji izmanto transportlīdzekli, lai kādā darba dienas brīdī dotos pie to darba devēja norādīta klienta, tie ir uzskatāmi par tādiem, kas “strādā”
  • Mobilo darba ņēmēju kontekstā izvērtējot to, vai ir tikuši izpildīti “darba laika” definīcijas kritēriji, nav jānošķir, vai runa ir par maršrutu no šo darba ņēmēju dzīvesvietas līdz to klientam, no vienas puses, vai par maršrutu, ko šie darba ņēmēji veic no viena klienta pie otra, no otras puses.
  • Ikdienas braucienu, kas darba ņēmējiem ir jāveic, lai varētu ierasties pie klientiem, par kuriem tiem nav kontroles un par kuriem tie uzzina tikai neilgi pirms darba dienas sākuma, kvalificēšana par “atpūtas laiku” uzliktu šiem darba ņēmējiem nesamērīgu nastu un būtu pretrunā Darba laika direktīvā paredzētajam darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības mērķim. Savukārt nešķiet nesamērīgi, ja šo nastu uzņemtos uzņēmumi pamatlietā, kuri, pateicoties jauno tehnoloģiju izmantošanai, ir izvēlējušies ieviest šo jauno darba organizatorisko kārtību, un kuri gūst labumu no tās ar fiksēto infrastruktūru saistīto izmaksu samazināšanas ziņā un kuriem ir tiesības noteikt darba ņēmēju veicamo maršrutu ilgumu.
  • Darba laika direktīvas mērķis ir darba ņēmēju veselības un drošības aizsardzība. Minimālā atpūtas laika nodrošināšana darba ņēmējiem ietilpst šajā mērķī. Līdz ar to pamatlietā aplūkojamā pārvietošanās laika izslēgšana no šo darba ņēmēju darba laika aprēķina nelabvēlīgi ietekmētu šo minimālo atpūtas laiku un tādējādi būtu pretrunā minētajam mērķim
  • Spriedumā lietā nr. C 297/99 Skills Motor Coaches u.c. EST būtībā ir atzinusi, ka transportlīdzekļa vadītājs, kurš pārvietojas no savas dzīvesvietas uz vietu, kurā viņš pārņem transportlīdzekļa vadīšanu, brīvi izvēloties šī maršruta apstākļus, nevar tikt uzskatīts par tādu, kurš brīvi izmanto savu laiku, kā rezultātā šo laiku nevar uzskatīt par daļu no “atpūtas laika” Regulas (EEK) Nr. 3820/85 1. panta 5. punktā sniegtās definīcijas izpratnē. Šāds transportlīdzekļa vadītājs, kurš dodas uz konkrētu vietu, kuru tam ir norādījis tā darba devējs un kas nav tā pati vieta, kurā ir uzņēmuma darbības centrs, lai pārņemtu un vadītu transportlīdzekli, izpilda darba devēja noteikto pienākumu. Līdz ar to šī brauciena laikā tas nevar brīvi rīkoties ar savu laiku. Šāda interpretācija atbilst mērķim uzlabot transportlīdzekļu vadītāju darba apstākļus, jo ar to tiek novērsts tas, ka laiks, ko tie pavada, veicot kādu darbību to darba devēju labā, tiek uzskatīts par atpūtas laiku. Šajā ziņā nav nozīmes tam, vai transportlīdzekļa vadītājs ir saņēmis konkrētas norādes attiecībā uz šī maršruta nosacījumiem. Būtībā, dodoties uz konkrētu un tā darba devēja darbības centram tuvāku vai tālāku vietu, transportlīdzekļa vadītājs veic pienākumu, kas tam pastāv atbilstoši attiecībām, kuras to saista ar tā darba devēju, un tam šajā laikā tādējādi nav tiesību brīvi izmantot savu laiku.

Raksts iepriekš bija lasāms izdevumā “Juridiskie padomi” 16.12.2018.

Kaspars Rācenājs, LBAS jurists

_____________________

1 Atbildētājs lietā bija Tyco Integrated Security SL, Tyco Integrated Fire & Security Corporation Servicios SA.

2 Šī gada 28.novembrī spēkā stājas grozījumi likumā “Par tiesu varu”, ar kuriem Latvijas augstākajai tiesu instancei tiek atgriezts tās vēsturiskais Senāta nosaukums, bet tiesnešiem – senatora vārds. Turpmāk augstākās tiesu instances nolēmumos tiks lietots Senāta nosaukums.

3 Saskaņā ar Darba laika Direktīvas 2. panta 1. punkta tekstu, EST judikatūru (EST Spriedums lietā C-266/14, 30., 35. un 43.punkts) un Eiropas Komisijas dokumentiem (Paskaidrojuma raksts par Komisijas paziņojumu par darba laika organizēšanu sektoros un darbībās, uz ko neattiecas 1993. gada 23. novembra Direktīva 93/104/EK, 18.11.1998., COM(1998)662 galīgā redakcija, 6. Punkts) to, vai konkrēti periodi ir uzskatāmi par “darba laiku”, nosaka trīs kumulatīvi kritēriji: 1) darba ņēmējs strādā, 2) darba ņēmējs strādā darba devēja labā (ir darba devēja rīcībā), 3) darba ņēmējs veic savu darbu vai pilda pienākumus.

4 Direktīvas mērķis ir noteikt minimālās prasības, lai uzlabotu darba ņēmēju dzīves un darba apstākļus, tuvinot valstu tiesisko regulējumu, tai skaitā attiecībā uz darba laika ilgumu. Šīs darba laika organizēšanas jomas saskaņošanas Eiropas Savienības līmenī mērķis ir nodrošināt labāku darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzību, piešķirot viņiem minimālo – konkrēti ikdienas un iknedēļas – atpūtas laiku, kā arī atbilstīgus pārtraukumus un paredzot maksimālo vidējo darba ilgumu nedēļā – 48 stundas, kas ir maksimālā robeža, attiecībā uz kuru ir tieši precizēts, ka tajās ir ietvertas virsstundas (skat. EST spriedumus BECTU, C 173/99, 37. un 38. punkts; Jaeger, C 151/02, 46. punkts, kā arī rīkojumu Grigore, C 258/10, 40. punkts).

5 šajā ziņā skat. arī EST spriedumu Dellas u.c., C 14/04, 48. punkts, kā arī rīkojumus Vorel, C 437/05, 28. punkts, un Grigore, C 258/10, 63. punkts.

6 šajā ziņā skat. arī EST spriedumu Simap, C 303/98, 50. punkts.